Nav svarīgi, ar ko cilvēks nodarbojas, - ikviens spēlē galveno lomu uz pasaules vēstures skatuves. Un parasti viņš to nezina.

Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.

Uz zemes viss nepārtraukti pārveidojas, jo zeme ir dzīva… un tai ir dvēsele. Mēs esam daļa no šīs dvēseles, un tomēr mēs gauži reti pamanām, ka tā rūpējas par mums.

Ikviena lieta zemes virsū var pastāstīt par jebkuru citu lietu. Dažam pietiek atvērt grāmatu vienalga kādā lappusē vai ieskatīties cilvēka plaukstā, citam labāk veicas ar kārts atsegšanu vai putnu lidojuma vērošanu.

Lai kam cilvēks pievērstu uzmanību, viņš var atrast saistību ar šī brīža pieredzi. Ne jau lietas pašas par sevi kaut ko atklāj; tie ir cilvēki, kas, lūkodamies uz apkārtējam lietām, atklāj Pasaules dvēseles noslēpumus.

Viss uz šīs pasaules spēj sniegt pasaules izpratni. Tev tikai apcerīgāk jāaplūko visparastākais smilšu grauds, un tu tajā ieraudzīsi visus radīšanas brīnumus.

Es esmu tāds pats kā visi - es redzu pasauli tādu, kādu to vēlos redzēt, un nevis tādu, kāda tā ir.

Jo vairāk ticība mūs tuvina Dievam, jo priekšstats par Viņu kļūst vienkāršāks. Un, jo vienkāršāks Viņš kļūst, jo spēcīgāk jūtama Viņa klātbūtne.

Taisnība ir gan budistiem, gan hinduistiem, gan indiāņu ciltīm, gan musulmaņiem, gan jūdiem. Ja cilvēks godīgi iet pa izraudzīto ticības ceļu, viņš spēj sadzirdēt Dievu un darīt brīnumus. Dievs ir viens, lai gan Tam ir simtiem vārdu. Bet tev ir jāizvēlas tikai viens vārds, kādā To uzrunāt.

Viss ir Viens, un jebkura indivīda rīcība ietekmē visus Zemeslodes iedzīvotājus.

Pasaule ir tikai Dieva redzamā puse.

Dievs savus noslēpumus bez bažām atklāj visām savām radībām.

Ieklausies savā sirdī! Tā zina visu, jo tā nāk no Pasaules dvēseles un kādu dienu atgriezīsies pie tās.

Dari, kā liek tava sirds, un Dievs būs apmierināts.

Tikai iespēja īstenot savu sapni dara dzīvi interesantu.

Bailes no ciešanām ir sliktākas par pašām ciešanām. Vēl neviena sirds nav cietusi, kad tā devusies meklēt savu sapņu piepildījumu. Jo ik sekunde šajos meklējumos ir saredzēšanās mirklis ar Dievu un mūžību.

Ja cilvēks dzīvo, izdzīvodams savu Likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais. Tikai viena lieta sapni spēj padarīt nesasniedzamu: bailes no neizdošanās.

Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.

Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.

Šīs pasaules esamība ir visuzskatāmākais galvojums, ka kaut kur pastāv pasaule, kas ir pati pilnība. Dievs radīja mūsu pasauli tā, lai caur tās redzamajām lietām cilvēki varētu iepazīt Viņa garīgās mācības un gudrības brīnumus.

Ja mēs nepiedzimstam no jauna, ja neiemācāmies skatīties uz dzīvi ar bērna nevainības un prieka acīm, tad nav jēgas dzīvot. Ieklausīsimies, ko saka bērns mūsu sirdīs. Nekaunēsimies no viņa.

Ja cilvēkam visas dienas liekas vienādas, tas nozīmē, ka viņš neprot ieraudzīt labo, ko katru dienu, steigdama savu ceļu, viņam atnes saule.

Alķīmiju var apgūt arī ikdienas dzīvē.

Katram ir savs ceļš, kā izzināt pasaules kārtību.

Ikviens, kas jaucas citu likteņos, nekad neatradīs savējo.

Tas, kurš mīl, cerēdams saņemt kādu atalgojumu, velti tērē savu laiku.

Lielākā daļa cilvēku sameklē ciešanas visjaukākajās vietās, jo iedomājas, ka nav pelnījuši laimi.

Vairums ļaužu pasauli uztver kā apdraudētu vietu, un, patiesi, tieši tāpēc, ka viņi tā uzskata, šī zeme arī kļūst par apdraudētu vietu.

Cilvēkam vajag to, kas viņā slikts, lai viņš sasniegtu to, kas viņā labs.

Labajam un Ļaunajam ir viena un tā pati seja. Un viss atkarīgs no tā, kurā brīdī tie šķērso cilvēka dzīves ceļu.

Esi kā strūklaka pāri plūstoša, nevis kā tvertne, kurā ūdens vienmēr ir noteiktā līmenī.

Viena piedzīvojumiem bagāta diena ir tūkstoš reižu vērtīgāka nekā viena bezrūpīga un ērtību nodrošināta diena.

Katru dienu sastopoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, viss beidzas ar to, ka šie ļaudis kļūst par tavas dzīves sastāvdaļu un vēlāk pūlas tevi pārtaisīt. Ja kāds nav tāds, kādu viņu grib redzēt pārējie, tad šie pārējie kļūst nikni.

Ikvienam ir skaidri un gaiši zināms, kas savas dzīves labā būtu darāms citiem, bet neviens nezina, ko iesākt ar savējo.

Gribēt būt līdzīgam citiem - tā ir nopietna slimība. Tā izraisa neirozes, psihozes, paranoju. Tas patiešām ir ļoti nopietni, jo runā pretī dabai, pārkāpj Dieva likumus - nevienā pasaules mežā jūs neatradīsiet divas vienādas lapas.

Normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. Proti, ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir.

Kad sakām “tāda ir dzīve”, mēs atkārtojam citu cilvēku izdomāto. Svešus, ne mūsu, priekšstatus par to, kā jādzīvo.

Tie daži, kas savus sapņus īsteno, pārējiem liek justies kā gļēvuļiem. Taču tieši gļēvuļi ir tie spraunākie, kas pamanās uztiept savas domas citiem.

Palieciet jukuši, bet uzvedieties kā normāli ļaudis. Riskējiet būt atšķirīgi, bet mācieties nepievērst sev uzmanību. Ļaujiet izpausties savam patiesajam ‘Es’. Kas ir patiesais Es? Tas ir tas, kas tu esi, nevis tas, par ko tevi pataisa citi.

Vājprāts - tā ir nespēja nodot citiem savas domas. Iedomājies, ka esi svešā zemē, tu visu redzi un saproti, kas notiek, taču paskaidrot, ko vēl gribi uzzināt vai kas tev nepieciešams, - to tu nevari, jo neproti šīs zemes valodu. Mēs visi kaut ko tādu kādreiz esam izjutuši. Un mēs visi - tā vai citādi - esam traki.

Tagadne ir vienīgais, kas mums pieder. Lai gan daži, protams, tic, ka pagātne ir tur, kur tie šo to uzkrājuši, un nākotne - kur tie uzkrās vēl vairāk.

Ja vienmēr spēsi sakopot domas uz to, kas notiek pašreiz, tu būsi laimīgs cilvēks. Dzīve tev liksies kā svinības, krāšņi svētki, jo dzīve - tas ir brīdis, ko mēs izdzīvojam šobrīd.

Cilvēki akli tic pasaules lielākajiem meliem. Tie ir šādi: dzīvē pienāk brīdis, kad mēs vairs nevaram ietekmēt to, kas ar mums notiek, un mūsu dzīve nonāk likteņa varā.

Dievs ļoti reti atklāj nākotni. Turklāt Viņš to dara tikai vienā gadījumā: ja nākotne bijusi uzrakstīta tā, lai taptu grozīta.

Ja esi atradis kaut ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties, kad vien vēlēsies. Bet, ja tas, ko tu atradi, ir bijis tikai gaismas zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko.