Runa ir par tā saukto MAD (mutually assured destruction — drošu abpusēju iznīcināšanu. Starp citu, angliski tas nozīmē arī ārprātīgs, traks — aut. piez.). Gandrīz pusgadsimtu spēcīgākās pasaules kodollielvalstis — ASV un Padomju Savienība — bija spiestas ierobežot savu ārpolitisko agresivitāti, jo skaidri zināja, ka, izraisoties trešajam pasaules karam, tās tiks iznīcinātas, proti, nevienai no valstīm nepiemita spēja dot tādu pirmo kodoltriecienu, kas pilnībā iznīcinātu otras valsts spēju dot iznīcinošu prettriecienu. Tādējādi kodolkara uzsākšana bija līdzvērtīga kolektīvai pašnāvībai.
Tiek uzskatīts, ka, pateicoties šai MAD situācijai, ASV un PSRS politiskā sacensība pēc Otrā pasaules kara nepārauga visaptverošā militārā konfliktā, lai gan ieganstu netrūka — Berlīnes krīze (1958–1962), Kubas raķešu krīze (1962), PSRS karaspēka ievešana Čehoslovakijā (1968), kā arī citi incidenti. Pateicoties MAD, sacīkstes starp lielvalstīm tika izcīnītas ar tādiem līdzekļiem kā spiegošana, bruņošanās sacensība un konflikti perifērijā (Korejā, Vjetnamā, Afganistānā, Nikaragvā, kā arī dažviet Āfrikā u. c.).
Tomēr kopš PSRS sabrukuma virkne amerikāņu kodolspēku tehnoloģisko uzlabojumu, no vienas puses, un Krievijas un Ķīnas stratēģisko spēku sabrukums, no otras puses, situāciju ir mainījis, apgalvo Foreign Affairs (turpmāk tekstā — FA). Ja vien nemainās ASV politika (kas diez vai notiks, kā uzskata žurnāls) vai arī Krievija un Ķīna neveic krasus pasākumus savu kodolspēku palielināšanai un to gatavības uzlabošanai (abām minētajām valstīm ir ļoti nelielas iespējas to izdarīt, uzskata FA), pasaulei ir jāgatavojas ilgstošai ASV stratēģiskajai dominancei.
Kodollīdzsvara pārmaiņas
Īsumā situācija ir šāda — kopš aukstā kara beigām ASV kodolarsenāls ir krietni uzlabojies. Uz amerikāņu zemūdenēm uzstādītas raķetes Trident II D-5, kas ir precīzākas par agrākajām. Aukstā kara beigas arī ļāvušas ASV pārcelt lielāko daļu no savām stratēģiskos kodolieročus nesošajām zemūdenēm uz Kluso okeānu, kur tās var patrulēt gar Ķīnas krastiem un Krievijas Tālo Austrumu krastu, kas ir vājākā vieta Krievijas agrīnās brīdināšanas sistēmā. ASV Gaisa spēku stratēģiskie bumbvedēji B-52 ir bruņoti ar raķetēm, kuras, ļoti iespējams, krievu un ķīniešu radari nespēj pamanīt. Savukārt "neredzamie" bumbvedēji B-2, lidojot cieši pie zemes, ir neredzami pat ar mūsdienu vismodernākajiem radariem. Visbeidzot — tām kodolraķetēm, kas izvietotas šahtās uz zemes, ir būtiski uzlabotas vadības sistēmas, kas nodrošina augstāku precizitāti.
Krievijas un Ķīnas pusē situācija ir daudz bēdīgāka. Kopš PSRS eksistences pēdējām dienām, Krievijas stratēģisko bumbvedēju skaits ir samazinājies par 39%, sauszemē izvietoto raķešu skaits — par 58% un stratēģisko zemūdeņu skaits par 80 procentiem. Turklāt patiesais Krievijas kodolspēku stāvoklis ir vēl sliktāks, nekā liecina šie skaitļi. Lielākā daļa no atlikušajiem Krievijas kodolspēkiem ir apšaubāmā stāvoklī — 80% no šahtās izvietotajām raķetēm ir pārsniegušas visus iespējamos izmantošanas laikus un to aizvietošanas plāni atpaliek no grafika. Mūžīgi šāda situācija turpināties nevar. No mobilām sauszemes platformām palaižamās raķetes reti dodas kaujas patruļās. Krievijas stratēģiskie bumbvedēji ir izvietoti tikai divās bāzēs (tātad relatīvi viegli iznīcināmi ar pēkšņu uzbrukumu), reti veic treniņlidojumus un to kodolieroči tiek uzglabāti ārpus bāzēm (tātad nav spējīgi ātri reaģēt). Bet krievu zemūdeņu spēki ir vissliktākajā stāvoklī — kopš 2000. gada stratēģiskās zemūdenes dodas divās kaujas patruļās gadā (visas kopā), kas ir 30 reizes retāk nekā 1990. gadā. Salīdzinājumam jāteic, ka ASV stratēģiskās zemūdenes joprojām dodas kaujas patruļās 40 reizes gadā. Lielāko daļu laika visas deviņas krievu stratēģiskās kodolzemūdenes pavada, pietauvotas ostās, kas tās padara par viegliem mērķiem pēkšņa uzbrukuma gadījumā. Un pat jūrā esošo zemūdeņu kaujas spējas ir apšaubāmas — to efektīva darbība raķešu palaišanā, izvairīšanās un pretinieka triecienzemūdenēm un sadarbība ar virsūdens kuģiem prasa labi apmācītas komandas. Ar šādu kaujas patruļu biežumu ir stipri jāšaubās par Krievijas zemūdens kodolspēku efektivitāti, un daudzie pēdējo gadu fiasko raķešu palaišanā šīs šaubas apstiprina, raksta žurnāls. Krievijas plāni uzbūvēt jaunas stratēģiskās zemūdenes tāpat stipri atpaliek no grafika.
Papildus problēmām ar kodolspēkiem sliktā stāvoklī ir Krievijas agrīnās raķešu brīdināšanas sistēma. Nedz PSRS, nedz arī Krievijas satelīti nekad nav varējuši ticami fiksēt raķešu palaišanas faktu no amerikāņu zemūdenēm, tādēļ Krievijas stratēģi vienmēr vairāk paļāvušies uz zemes radariem. Taču radaru tīklam ir milzīgs caurums — Krievijas Klusā okeāna piekrasti šie radari nenovēro, un, ja amerikāņu zemūdenes palaistu raķetes no noteiktiem Klusā okeāna reģioniem, Krievijas vadība par tām uzzinātu tikai pēc to eksplozijas. Arī Ziemeļatlantijas novērošana ar radariem nav pilnīga (pateicoties arī Skrundas lokatora zaudējumam — aut. piez.), tādēļ no šā reģiona palaistas raķetes tiks pamanītas ļoti vēlu — dažas minūtes pirms mērķa sasniegšanas.
Krievija arī plāno samazināt savus kodolspēkus par 35% 2010. gadā, taču pilnīgi iespējams, ka minēto iemeslu dēļ tā būs spiesta samazināt tos par 50–75%, un tādā veidā Krievijas kodolraķešu skaits var samazināties līdz 150 (1990. gadā — 1300). Jo mazāks kļūst Krievijas kodolarsenāls, jo vieglāk ASV ir dot iznīcinošu pirmo triecienu.
Ķīnas situācija ir vēl sliktāka — ASV kodoltrieciens šai valstij būtu sekmīgs, neatkarīgi no tā, vai tas tiktu izdarīts pēkšņi vai arī ilgstošas politiskās krīzes laikā. Ķīniešiem vispār nav modernu tālā vai vidējā rādiusa bumbvedēju. Ķīnas flotei bija tikai divas zemūdenes, kas bija spējīgas palaist ballistiskās kodolraķetes, taču viena no tām nogrima mācību laikā, bet otra ir tik novecojusi un nepilnīga, ka nav vairs izmantojama. Ķīnai ir tikai 18 uz sauszemes izvietotas kodolraķetes, kas spēj sasniegt Ameriku, taču to ātra palaišana nav iespējama — kodolgalviņas un raķešu degviela (ķīniešu šķidrā raķešu degviela "sagrauž" raķešu korpusus 24 stundu laikā) tiek glabātas atsevišķi no raķetēm, tātad to sagatavošana palaišanai ilgst vairākas stundas. Ķīnai vispār nav modernas agrīnās brīdināšanas radaru sistēmas.
Visbeidzot šādā iespējamo pretinieku vājuma situācijā pilnīgi citu nozīmi iegūst amerikāņu pretraķešu vairogs, kura pirmie komponenti jau izvietoti Aļaskā un Kalifornijā. Šis vairogs nekad netiktu galā ar masveidīgu kodoltriecienu, taču, ja stratēģija principiāli paredz, ka ASV krīzes situācijā dotu pirmo triecienu, pēc kura iespējamiem pretiniekiem paliktu tikai dažas nejauši izdzīvojušas raķetes un kodolgalviņas, tad ar šādu prettriecienu vairogs, ļoti iespējams, tiktu galā.
Modelis apstiprina secinājumus
Lai modelētu iespējamā ASV pirmā trieciena sekas, abi profesori izveidoja vienkāršotu datormodeli, izmantojot standarta formulas, kas nav slepenas un ir pieejamas aizsardzības analītiķiem. Izmantojot vienkāršotu ASV pēkšņa pirmā trieciena plānu, kas, pēc profesoru domām, ir mazāk efektīvs nekā patiesie Pentagona plāni, viņi ieguva augstu varbūtību, ka ASV jau pirmajā triecienā var iznīcināt visu krievu kodolarsenālu. Vēl vairāk — pastāv augsta varbūtība, ka tāds pats uzbrukuma rezultāts tiktu iegūts, ja ASV raķetes būtu par 20% mazāk precīzas vai arī 30% no tām nevarētu tikt palaistas bojājumu dēļ, vai arī krievu raķešu šahtas būtu par 50% grūtāk sagraujamas, nekā tiek uzskatīts. Visbeidzot — aprēķinos tika izmantoti oficiāli pieejamie dati par ASV kodolieročiem, kas, pilnīgi iespējams, slēpj dažas no to iespējām, tātad patiesībā šāds trieciens būtu vēl efektīvāks.
Šāds rezultāts nenozīmē, ka realitātē tāds ASV trieciens "nostrādātu" — pārāk daudz ir dažādu iespējamu varbūtību. Tas arī nenozīmē, ka šāds trieciens ir ticams tuvākā vai tālākā nākotnē. Toties tas nozīmē, ka Krievija vairs nevar rēķināties ar to, ka tās rīcībā ir līdzeklis ASV iebiedēšanai, kuru šī lielvalsts nevar iznīcināt, ja šāda nepieciešamība rastos. Ja vien netiek veikti pasākumi krasai situācijas pārmaiņai, var apgalvot, ka Krievijas stratēģiskais vājums un atpalikšana turpinās palielināties.
Pārākuma neskaidrās sekas
