Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns; - Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki; - Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus; - Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses; - Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; - Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu; - Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam; - Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi; - Vēl sliktāk – Tu jau tagad zini, kam šo iedosi izlasīt. Autors nezināms.
Baigā patiesība. Es arī par šito visu esmu domājusi, bet tagad bez mobīlā kā bez rokām, pie neta arī dikti pierasts, līdzi nācis slinkums kaut vai reālu svētku kartīti vai vēstuli rakstīt, jo vieglāk ir visu nokārtot caur netu vai telefonsakariem... Ar īstiem draugiem nav tik traki, vienīgi kopā pavadītais laiks gan ir smagi samazinājies, toties viņus tagad vieglāk sadabūt rokā pa telefonu un ir vieglāk spontāni sarīkot tusiņu, kad esam viens otra tuvumā... Starp citu, par ūdeni reiz dzirdēju radio vai TV raidījumā viena experta viedokli: tb pudelēs pērkamais bieži vien kvalitātes ziņā ir identisks krāna ūdenim, bet daļa pat sliktāka, jo visas vērtīgās vielas no ūdeņiem ir iztīrītas, savukārt dārgajam Evian līdzvērtīga ir lētā Zaķumuiža, kas bija vai nu līdzvērtīgi nekaitīgam krāna ūdenim vai nedaudz labāki. Sorry par spamu, bet šis info varbūt kādam noderēs un man šķita pa tēmu, lai viss neizskatītos tik drūmi.
Tā ir tā ir Lai cik skarbi tas būtu bet tiešām tas tā ir. Atceros sasitumus, riteni bez kamerām, zilas acis, vaļējas brūces, daudz pārgājienu, rotaļas. Tikai kāpēc tagad tā nav vai tas tāpēc ka esam pieauguši un nevaram to atļauties vai tikai baidāmies tikt izsmieti? Bet ja tā padomā kāpēc nedarīt tā lai tev ir labi un ir ko atcerēties arī nākotnē. Pie kājas taču apkārtējie visi taču ir aizņemti ar sevi ka neredzēs ka es vai kāds cits izbauda to ko citi neuzdrīkstētos.
| 
| 
| 
| 
toties viņus tagad vieglāk sadabūt rokā pa telefonu un ir vieglāk spontāni sarīkot tusiņu, kad esam viens otra tuvumā... 
kas bija vai nu līdzvērtīgi nekaitīgam krāna ūdenim vai nedaudz labāki. 
