Ikdienas izpratnē hipnoze bieži tiek saistīta ar iluzionistu, burvju mākslinieku un ceļojošo faķīru seansiem. Tāda veida priekšnesumi atšķiras ar savu teatrālo spilgtumu. Parasti hipnotizētāja objekts ir ekstravaganta, skaista asistente vai jau iepriekš sarunāta persona no publikas vidus. Te hipnotizētājs visbiežāk izmanto sekojošu tehniku: ciešs skatiens un izplesti pirksti pie hipnotizējamā acīm. Tas rada īpaši spēcīgu iespaidu. Bet ne tik daudz uz hipnotizējamo, cik uz publiku! Dažreiz pēc “aizmigšanas” hipnotizējamais ieņem horizontālu stāvokli un hipnotizētāja “ietekmē” sāk celties augšā. Tādas iedarbības mērķis - psihokinēzes demonstrācija. Ja par hipnozes realitāti mēs nešaubāmies, tad tamlīdzīgos gadījumos ilūzija ir nešaubīga – dažreiz, uzmanīgi pavērojot, var uz melnā skatuves fona ieraudzīt melnas troses, ar kuru palīdzību tiek celts hipnotizējamais.
Šodien iedvešana un hipnoze tiek plaši izmantotas kā ārstnieciskās metodes. Hipnoze, kā raksta V. Jončevs, - tā ir neparasta psihiska parādība. Bez liekas pompozitātes, bet dažreiz pat falsifikācijas, bez misticisma miglas, tā nepārstāj pārsteigt gan parasta cilvēka, gan speciālista-neirofiziologa iztēli ar saviem neparastajiem mehānismiem un izpausmēm.
Hipnozi raksturo savdabīgs sašaurinātas apziņas stāvoklis, kas līdzinās miegam, kura laikā hipnotizējamais zaudē spēju normāli uztvert informāciju, uztver to nekritiski, neadekvāti vērtē to; viņa uzvedība un pat veģetatīvās funkcijas pakļaujas hipnotizētāja idejām, priekšstatiem un komandām.
Terminu “Hipnoze” ieviesa Skotu ārsts – ķirurgs Breds, un tas cēlies no grieķu vārda, kas nozīmē “miegu”.Patiešām, hipnotizētājs it kā iemidzina hipnotizējamo, ievada viņu nepilnīga miega stāvoklī, kura laikā pēdējais dzird hipnotizētāja balsi un izpilda viņa komandas. Hipnotizējamais var kustēties un izpildīt dažādas darbības, kas viņam ir iedvestas un, kurām viņš nepretojas, jo neuztver tās kritiski.
Parādība, ko mēs šodien saucam par hipnozi bijusi zināma tūkstošiem gadu senā pagātnē. Piemēram, to izmantoja hellēņi veselības dieva Asklepija templī. Spriežot pēc senajiem avotiem, slimnieki nāca uz šo templi, aizmiga šeit un pamodās veseli. Šis ārstnieciskais miegs, iespējams, arī bija hipnoze. Miega laikā priesteri iedvesa slimajiem, ka viņi ir izārstējušies. No liecībām, kas saglabājušās līdz mūsu laikiem, mēs uzzinām, ka vairākums slimnieku naktī dzirdēja balsis vai pat redzēja savā priekšā vīrieša tēlu, uzskatot, kas tas ir pats dievs Asklepijs.
Hipnozei līdzīga parādība vērojama dzīvnieku pasaulē. Tā zināma kā eksperiments ar nosaukumu Kirhera brīnums. Vardes, putna vai cita maza dzīvnieka pēkšņa pagriešana uz muguras izraisa pilnīgu viņa sastingumu. Šajā pozā dzīvnieks paliek pāris minūtes, bet dažreiz pat stundas. Pieskaršanās dažiem kukaiņiem tāpat sastindzina viņus uz kādu laiku. Tādas parādības vērojamas arī dabiskos nosacījumos: pele “sastingst” ar plaši ieplestam acīm čūskas priekšā, putns – kaķa, kas to noķēris ķetnās. Šo parādību sauc par akinēziju (nekustīgums), tanatozi (nāvei līdzīgs stāvoklis) vai katalepsi. Tā ir savdabīga bioloģiska aizsardzība, jo tādā situācijā dzīvnieks var tikt uztverts kā nedzīvs priekšmets vai kā beigts, kas palielina viņa izdzīvošanas izredzes. Šajā gadījumā var runāt par pasīvu aizsargreakciju.
Nervu sistēma, kas pakļauta spēcīga kairinātāja ietekmei, saskaņā ar I.P. Pavlovu, pāriet absolūtā bremzēšanas stāvoklī. Tā ir aizsargreakcija, kas sargā nervu sistēmas šūnas un to funkcijas. Dažādu nervu šūnu grupu dalība kairinājuma procesā nosaka vienoto organisma darbību. Līdztekus kairinājuma procesam, darbojas arī bremzēšanas process. No kairināto un bremzēto nervu šūnu attiecībām ir atkarīgs, piemēram, noteiktas muskuļu grupas saraušanās spēks. No kairinājuma un bremzēšanas izkārtojuma dažādās kustību šūnās ir atkarīgs, kādas muskuļu grupas saraujas. Aplūkotajā akinēzijas gadījumā, spēcīgais kairinātājs izraisa bremzēšanu tajās galvas smadzeņu daļās, kas ir saistītas ar kustību. Tas ir normāls nervu sistēmas darbības aizsardzības paņēmiens, kas pasargā nervu šūnas no izsīkuma un bojāejas. Tādējādi, akinēzija paaugstinātas bīstamības apstākļos, no vienas puses ir aizsardzības uzvedība, bet no otras, “izslēdzot” nervu sistēmu, pasargā pēdējo no pilnīga izsīkuma.
Galvas smadzeņu garozas bremzēšana izskaidro hipnozes mehānismu tikai pamatā. Kaut arī metodika, kas ievada hipnozes stāvoklī, var būt visdažādākā, tomēr var izcelt sekojošas galvenās grupas: pirmā - spēcīgas iedarbības metodika, ko izstrādājis slavenais franču neiropatologs, psihiatrs un hipnotizētājs Šarko. Viņš izmantoja tādus kairinātājus, kā pēkšņa dārdoņa aiz hipnotizējamā muguras, liesmas zibsnis viņa acu priekšā vai negaidīts grūdiens un kritiens hipnotizētāja rokās. Šī tehnika zināmā mērā ir analoģiska situācijām, kas izraisa akinēzijas stāvokli dzīvniekiem; otrā metodika ir vienmuļa iedarbības atkārtošana: spīdoša priekšmeta fiksācija acu priekšā, vienmuļš troksnis vai klusa mūzika, pieres vai deniņu noglāstīšana (tā saucamie passi); trešā metodika ietver mutisku atslābinājuma stāvokļa iedvešanu, īpaša nozīme ir hipnotizētāja balsij: “Pilnībā atslābinieties! Aizveriet acis! Jūs aizmiegat! Plakstiņi kļūst smagi; kājas kļūst atslābinātas un smagas, jūs nevarat tās pacelt! Pašlaik jūs esat pilnībā atslābināti, aizmiegat un jūs dzirdat tikai manu balsi! Izpildiet visu, ko es jums teikšu!” un tā tālāk.

Dažas hipnozes izpildes metodikas apvieno sevī divu vai vairāku tādu grupu iedarbību (piemēram, trokšņi un glāsti, mutiska iedvešana un mūzika ). Izplesti pirksti un izstieptās hipnotizētāja rokas, kuras hipnotizējamais fiksē ar skatienu, dažreiz darbojas daudz spēcīgāk par pastāvīgo indiferento kairinātāju. Tas ir tas žests, kas “pārsteidz”, it kā iemiesojot sevī hipnotizētāja iedarbības spēku. Ne tikai žests, bet jau pati hipnotizētāja parādīšanās, kuru zina un gaida, liek viņam darboties kā kairinātājam, kas attiecas uz pirmo grupu.
Ārstu praksē ir bijis tāds gadījums: klīnikā vērsās pacients ar kreisās kājas paralīzi un jūtības zaudējumu tajā. Viņš nejuta dūrienus, iedurot ar adatu kāja neasiņoja. Viduslaiku Eiropā tamlīdzīga parādība tika uzskatīta par drošu sātana iemiesošanās pazīmi. Šodien zināms, ka tā ir histēriskās neirozes pazīme. Pēc veiksmīga hipnozes seansa slimnieks atbrīvojās no paralīzes un kājas jūtība atjaunojās. Viņš pateicās, bet lūdza pēc iespējas mazāk apciemot viņu palātā, jo viņam paliek bail un viņš sastingst. Vēlāk viņš teica, ka viņaprāt, šī ārstēšana ir saistīta ar sātaniskiem spēkiem. Tamlīdzīgs efekts hipnozes praksē nav retums. Psihoterapeita popularitāte un pacienta gaidas (gatavība, iedvešanas iespējamības pakāpe) rada labvēlīgus nosacījumus hipnotiskā seansa veikšanai.
Iedvešanu var pastiprināt, ja seansu veic miega laikā. Seansa laikā klusā balsī, kas pēc tam pakāpeniski kļūst skaļāka, tiek izrunāti iedvešamie vārdi. Iespējams, senos laikos šis iedvešanas veids tika izmantots miega laikā templī. Daži psihoterapeiti pielieto miega zāļu līdzekļus, dod tos pacientiem pirms seansa, lai atvieglotu aizmigšanas un iedvešanas procesu. Zināms, ka miegains cilvēks ir uzņēmīgāks pret iedvešanu. Tomēr šis paņēmiens netīši, protams, raisa šaubas par hipnotizētāja spējām.
Austrumu reliģijās plaši tiek izmantoti aromātiskie kociņi, kas, lēnām izdegot, rada patīkamu aromātisko sveķu smaržu (atgādina vīraku pareizticīgās baznīcas rituālos ). Tas ir viens no fona noskaņas radīšanas veidiem. Zināms, ka galvas smadzeņu garozas centrs, kas “atbild” par smaržu atpazīšanu, ir limbiskās sistēmas daļa, kas savukārt ir saistīta ar garastāvokli un emocijām. Tāpēc nav nejaušība, ka labas smaržas spēj radīt īpašu noskaņu, uzlabot garastāvokli. Vēl jo vairāk, tas ir vairāk vai mazāk pastāvīgs kāda analizatora kairinātājs (veids, kas tiek izmantots otrajā hipnozes ievades metodikā), tāpat kā daži citi aromātiskie savienojumi, var izraisīt ķīmiski-medikamentozu ietekmi ar miega zāļu efektu.
Starptautiskajā eksperimentālās un klīniskās hipnozes žurnālā, kas tiek izdots Filadelfijā, ir aprakstīts hipnozes ievades veids, kurā tiek izmantota hiperventilācija (dziļa elpošana). Parciālā spiediena izmaiņām asinīs, kas rodas pēc 3-5-ām intensīvas elpošanas minūtēm, seko nervu sistēmas uzbudināmības izmaiņas, un tas atvieglo hipnotizēšanas procesu. Pēc ievades hipnozes stāvoklī sākas ārstnieciskā iedvešana, ar mērķi novērst noteiktus simptomus un pārdzīvojumus vai uzlabot pašsajūtu.
Savulaik profesors Čolakovs radīja tā saucamā hipnotiskā transa metodi, pacientam tika piedāvāts atkal piedzīvot notikumus, kas kļuvuši par viņa slimības cēloni. Būtībā šis process ir hipnotiski iedvesta grēksūdze. Labi zināms, ka vairākas reizes piedzīvots notikums pakāpeniski zaudē savu spilgtumu, savukārt apslāpēts un bez atbildes reakcijas, tas saglabā šo spilgtumu. Tādā gadījumā darbojas psiholoģiskais nomierināšanās mehānisms, ko izraisa sirsnīga atklāsme. Analoģisku iedarbību rada arī baznīcas grēksūdze. Kaut arī slimnieks ne vienmēr piekrīt tādai procedūrai. Daudzi slimnieki tās laikā runā par intīmo sfēru daudz vairāk un sīkāk, nekā paši to iepriekš iecerējuši. Rezultātā viņu psihe tiek traumēta vēl vairāk. Tāpēc pie tamlīdzīgu seansu palīdzības ir jāvēršas tikai galējos gadījumos. ‘
Kas tad ir tas mehānisms, kas ļauj hipnotizētājam ievadīt pacientu hipnotiskajā miegā, bet pēc tam iedvest īpašu uzvedību, sajūtas vai pārdzīvojumus? Vīnes ārsts Mesmers (1734-1815), kas aizrāvās ar tai laikā modernajiem magnētisma pētījumiem, savā disertācijā formulēja jēdzienu “dzīvnieku magnētisms”, ar kura palīdzību var it kā mainīt organisma stāvokli. Neskatoties uz to, ka tamlīdzīgs spēks nepastāv, Mesmera popularitāte, viņa pārliecinošie dati un teicamā hipnozes tehnikas meistarība nodrošināja viņam milzīgus psihoterapeita panākumus. Viņš izmantoja otrās grupas metodiku, piemēram, metāla bumbiņu, kas kalpoja par svārstu, vai slimnieka acu priekšā rotējošu disku.
Slavenais Parīzes psihiatrs un neiropatologs Šarko (1825-1893), kas strādāja Salpetriera slimnīcā, aplūkoja hipnozi kā pataloģisku parādību, ar ko sirgst cilvēki, kam ir nosliece uz histēriju. Histērija ir viens no neirožu veidiem, kurā slimnieki vai nu ieslīgst stāvoklī, kas līdzinās hipnotiskajam transam, kļūst paralizēti vai arī tiek traucētas viņu sajūtu orgānu funkcijas, tas viss ir pašiedvesmas rezultāts un var tikt izārstēts viena psihoterapijas seansa laikā.
Šarko bija taisnība, apgalvojot, ka hipnozei vieglāk padodas histēriķi, ka starp histēriskajām un hipnotiskajām izpausmēm ir daudz kopēja. Patiešām, ir daudz veselu cilvēku, kurus ir grūti ievadīt hipnozes stāvoklī vai vispār nav iespējams to izdarīt parastos apstākļos. Un tomēr iedvešanas neiespējamība nav pataloģiska parādība. Ir zināmi gadījumi, kad negaidītās situācijās cilvēks uzvedas “kā nohipnotizēts”. Piemēram, bērns mācās braukt ar velosipēdu un pēkšņi negaidīti nonāk kāda šķēršļa priekšā, un, tā vietā, lai to apbrauktu, viņš skatās uz šķērsli un brauc tieši tam virsū. Tāds “sastingums” bīstamās situācijas iestājas arī pieaugušajiem. Tas līdzinās dzīvnieku akinēzijai un jāuzskata par normālu parādību.
Jau tika pieminēta I. P. Pavlova ideja par to, ka hipnoze - tā ir absolūta galvas smadzeņu garozas darbības bremzēšana spēcīga kairinātāja ietekmē. No tā izriet hipnotiskā miega un parastā miega līdzība, jo abos risinās absolūta bremzēšanās. Bremzēšana novērota arī dzīvnieku hipnozē. I. P. Pavlovs savos eksperimentos parādīja, ka vāji un atkārtoti indiferentie kairinātāji pēc noteikta laika tāpat izraisa bremzēšanu un aizmigšanu. Par klasisku tā piemēru kalpo studenti, kas snauduļo garlaicīgas un monotonas lekcijas laikā. Mutiska atslābināšanās un miega iedvešana tāpat ir saistīta ar bremzēšanās procesu, turklāt paliek paaugstinātās uzbudināmības zonas, kas uztver balsi un hipnotizētāja pavēles.
I.P. Pavlova sniegtie paskaidrojumi un dati pavēra ceļu uz zinātnisko hipnozes izpēti. Nav vajadzīga kāda īpaša enerģija vai tās apmaiņa starp hipnotizētāju un hipnotizējamo. Viss slēpjas kairinājuma un bremzēšanas procesu attiecībās. Pētot miega fāzes, I. P. Pavlovs atklāja, ka tā saucamajā vidējā aizmigšanas fāzē, bet vēl ne dziļajā miegā, vieglie un spēcīgie kairinātāji darbojas vienlīdz efektīvi. “Paradoksālās” miega fāzes laikā vājie kairinātāji (piemēram, vārdi) darbojas spēcīgāk, bet spēcīgie (piemēram, sāpes) - vājāk. Tas izskaidro, kāpēc čukstus izrunāti vārdi atstāj tik spēcīgu efektu uz hipnotizējamo.
Novērojumi rāda, ka ar hipnozes palīdzību var mainīt vairākas veģetatīvās funkcijas, tādas, kā pulsa biežums, arteriālais spiediens un tā tālāk. Japānas zinātnieki pierādīja, ka hipnoze var ietekmēt alerģijas norises gaitu. Ir zināmi fakti, kad hipnozes ietekmē zudušas sāpju izjūtas. Dažās reliģiskajās sektās masveida hipnotiskā transa laikā daļa ticīgo paši uzplēš sev brūces, nejūtot sāpes. Mūsdienu medicīnā hipnoze tiek izmantota tādu pacientu atsāpināšanai, kas nepanes narkozi. Jogas sekotāji ar pašhipnozes palīdzību var sasniegt vita minima (dzīves minimuma) stāvokli, kurā elpošanas biežums sastāda vienu reizi vienā vai vairākās minūtes, ir bremzēta vielmaiņa, ķermeņa temperatūra kļūst daudz zemāka par dzīvības normu.