Kāpēc 2012.gads daudzus interesē?

1.daļa

Ievads noskaņai

Daudzi paziņas – „Zintnieka” pastāvīgi lasītāji pēdējo 2 gadu laikā satiekoties parasti man jautā – kāpēc vairs nerakstu „Zintniekā”. Atbildu, ka vispār nerakstu vairāku iemeslu dēļ, pirmkārt, nav vēlēšanās, otrkārt, kopš 1998.gada „Zintniekā” publicētajos rakstos (aptuveni 60) ir pateiks viss, kas man bija jāpasaka un galvenais ir pēdējos par Cilvēka Saprātu un mūsu nesaraujamo saiti ar to Pasauli no kurienes esam nākuši un kurp dosimies pāri Dzīves upei (mūsu senču priekšstati). Uzskatot, ka galvenos uzņemtos Uzdevumus uz Zemes esmu izpildījis, tagad varu mierīgi vērot kā sabiedrība spēlējas ar saviem priekšstatiem.

Izrādījās, ka biju alojies, jebšu mani dzīves Uzdevumi tika papildināti ar vēl vienu – informēt tautu par iespējamo Ziemas Saulgriežu Lielo pagriezienu 2012. gada 22.decembrī, kad pats ieiešu 70.dzīves gadā un par to man tiek nemitīgi atgādināts dažādos veidos. Visinteresantāk ir ievērot, ka vairākas reizes dienās kāds spēks piespiež pulkstenī tieši tad, kad stundai un minūtēm ir vienādi cipari, piemēram, 12.12, 17.17 utt. Līdzīgi ar šiem cipariem tiek pievērsta uzmanība simetriskiem skaitļiem , piemēram. 12.21 vai 10.01. Protams, mans dabīgais aizdomīgums tūlīt saka, ka ir pietiekoši bieži skatīts pulkstenis, lai „ievērotu” šos specifiskos ciparus, bet labi zinu, ka tā nav, jo ievērojot šos zīmīgos skaitļus, atceros, ka nekāda speciāla vajadzība vērot pulksteni nebija, bet kāds spēks „no saprāta puses” lika paskatīties. Turklāt šie zīmīgie simetriskie skaitļi tika ievēroti arī nepareizā pulkstenī, kurā netika izmainīts ziemas laiks uz vasaras laiku. Zinot to kā mūsu palīgi no Garu Pasaules dod signālus, skaidrs, ka bija nepieciešamas precīzāk noskaidrot šo signālu nozīmi. Izrādījās – vienkārši ir mums visiem jāpiegriež lielāka vērība cikliem Dabā, Pasaulē (Saules sistēmā) un Visumā, par ko labi esot zinājuši mūsu senči – zināšanu nesēji, jo pašlaik tuvojamies grandioza Visuma mēroga – 26 000 gadu cikla nobeigumam.

Lūk, bija vien man jāmaina uzskats, ka nu jau viss ir padarīts un kā pensionārs varu saņemt izveidoto lauku ražu, sevišķi neuztraucoties kas un kādi neprāti ārdās sabiedrībā, sevišķi veikalnieciskās aktivitātes Ziemassvētkos un Lieldienās, jo nenovēršami tuvojas 26 000 gadu cikla beigas Zemes un Saules sistēmas dzīves laikā – 22.decembris, 2012.gadā.

Noietais ceļš ir pamats

Pašlaik esam nogājuši kādu strauju attīstības ciklu kopš 1986. – „vērmeles gada” (vērmele – ukraiņu černobiļ), kad vairāki tālredzīgi domājošie cilvēki sāka nopietni apspriest – vai tiešām pēc „vērmeles” ievērojamākais notikums Pasaulē nebūs „varenās ziemeļu impērijas sabrukums, kas izveidosies pēc karaļa ģimenes nogalināšanas kādā ziemeļu valstī un pastāvēs 73 gadus un 7 mēnešus” (citēju pēc atmiņas Nostradama vēstuli karalim, kas iztulkota Nikolaja Zavalīšina grāmatā 1971.gadā, Čikāgā). Man bija iespēja dalīties uzskatos un viedokļos par šo principiāli svarīgo jautājumu drīz pēc avārijas netālu pie Černobiļas notikušajā zinātnieku seminārā, kurā kuluāros apspriedām pat to – kā varētu izmainīties varenā Savienība iespējamā krīzē pēc 5 gadiem – 1991.gadā. Mana hipotēze bija, ka sabrūkot Savienībai, mazām tautām parādīsies pašsaglabāšanās un atdalīšanās tendence, tāpēc finansējums no Maskavas Latvijas zinātnei varētu pārtrūkt un tāpēc man kā zinātniekam ir jāiet uz laukiem un laicīgi jāveido izdzīvošanu nodrošinoša saimniecība. Toreiz šai domai – mazo republiku atdalīšanās iespējai piekrita arī kolēģis, kurš pildīja Aizsardzības ministra padomnieka pienākumus, kas bija visai augsts līmenis un nesniedzās KGB „roka”. Interesanti, ka aptuveni 1989.gadā – 2 gadus pirms Savienības sabrukšanas savas lauku mājas iegādājās vairāki mani kolēģi – zinātņu doktori citās republikās – pie Minskas, Kijevas, Maskavas un Novosibirskas. Šie zinātnieki sekojošo ekonomisko krīzi pārlaida viegli, jo viņu saimniecības deva nepieciešamo pārtiku un siltumu. Viens aviācijas materiālu jomas zinātnieks šobrīd Piemaskavā ir attīstījies un nopircis veselu bankrotējušo kolhozu.

Raksturīgi bija tas, ka tālāko nākotnes iespējamo variantu apzinošie zinātnieki visur sastapās ar apkārtējo cilvēku galēju neizpratni un atklātu naidīgumu. Man šķirta absurdi, ka zinātniekam kolhoza pārveides sapulcē ir jāmēģina pārliecināt trakojošs un pat naidīgi klaigājošs pūlis, kas sevi sauc par „tautu”, ka neesmu nedz ienaidnieks, nedz stulbs, stāstot par kolhozu sistēmas sabrukuma iespēju, bet gan vienkārši vairāk zinošs. Kur ir tagad tie kolhozi, kur palikuši tie kliedzēju simti? Aizmirstībā un pagātnē palikuši konservatīvie un nākotni noliedzošie un paši kolhoznieki vien tos kolhozus izlaupīja. Neviens kliedzējs gan nav pienācis un atzinis, ka es toreiz biju patiess un tālredzīgi visus atklāti brīdināju. 1990.gadā pametu Zinātņu Akadēmiju pēc 20 gadu ilga darba un uzsāku neatkarīga zinātnieka darbību laukos, kurai finansējumu guvu tikai no paša nopelnītā. Cerēju, ka uz vietas spēšu daudz labāk pārliecināt par nepieciešamo gatavošanos neizbēgamam „šķiršanas procesam” savienībā, kam vajadzēja noritēt mierīgi. Taču pat vietējā rajona avīzē bija tāda domu cenzūra, ka labāk bija vien tikai klusu tuvākiem stāstīt par iespējamo padomijas sabrukumu. Atceros, ka populārajā „Lauku Avīzē” izdevās vien kādu interviju par tālo prognožu būtību publicēt. Mēģinājums ietekmēt Zinātņu Akadēmijas Tautas frontes vadību – tālredzīgi gatavoties aiziešanai no savienības pēc iespējas nesāpīgākā veidā neko nedeva, jo toreizējie vadītāji tādu iespēju sākumā nemaz nepieļāva un tā iznāca, ka pašu TF vadoņu neapdomības dēļ Latvijas šķiršanās no ilgstošas kopīgas valsts struktūras iznāca kā sliktās ģimenēs – ar naida kurināšanu starp tautām un grandioziem zaudējumiem tieši tautām.

Pašlaik sabiedrībā varu novērot līdzīgu situāciju – zināšanās atpalikušās sabiedrības daļas agresivitāti pret visiem citādi domājošiem un visbēdīgākais ir vispārinājums, ka līdzīgi kā padomijā. Arī pašreizējā Latvijas valstī mūs nevada saprātīgākie un tālredzīgākie, bet gan visai aprobežots grupējums – partokrātija, kurā esošā hierarhija jeb iekšējā „partejiskā disciplīna” nepieļauj individuālas domas (idejas) attīstību. Zīmīgi raksturīgs bija pēdējās – A. Kalvīša valdības izveides mehānisms. Izmantojot ne sevišķi gudru, bet sabiedrībā populāru personu atklātu aģitāciju, organizatori panāca to, ka apzinīgākā tautas daļa vispār uz vēlēšanām negāja. Iegūtais „biedrisko” partiju pārsvars un to atklātā ignorance (nezināšana, aprobežotība) pret citādu domu Saeimā faktiski deva iespēju šim grupējumam gandrīz iekarot neierobežotu un nekontrolējamu varu (šim mērķim bija iecerētās likuma izmaiņas par speciāliem dienestiem, cenšanās ar dažādām sagrābt svarīgus amatus KNAB, SAAB). Atlika tikai nedaudz – „savējiem” likumīgā ceļā pārņemt valsts slepenos dienestus un tikt vaļā no korupcijas kontroles. Tad gan 2007.gada nogalē lielā tautas daļā beidzot atmodās sapratne par faktiski noziedzīgiem nodomiem līdz šim valdošajā grupējumā un atsākās tautas demonstrācijas, paklusu jau klīda ideja par „Tautas fronti -2”.

Pašreizējā situācija Pasaules mērogā ir aptuveni līdzīga PSRS pirmskrīzes stāvoklim 1986 – 1987.gados, kad daži jau sajūt iespējamo krīzes cēloņus Pasaulē, par ko vēsta daudzas pazīmes. Manā vērtējumā pašreizējā Latvijas valsts struktūra un tajā darbojošos personu lielākā daļa nav spējīgas saprast situāciju un attiecīgi sagatavot tautu un valsti iespējamām krīzēm Pasaulē. Tāpēc šī raksta mērķis ir sniegt sabiedrībā esošiem talantīgiem cilvēkiem (dižajiem cilvēkiem) jau pieejamo informāciju par iespējamo Pasaules krīžu cēloņiem un to raksturojumiem, kas ļaus sagatavoties katram pašreizējo iespēju robežās.

Nesenais attīstības ceļš.

Pārlaistos krīzes jeb sociālo pārmaiņu gados 1991-1993.g.mans Uzdevums bija iemācīt zemniekus audzēt Eiropas tirgum un tautas veselībai nepieciešamās ogas savulaik melioratoru nepārdomāti plaši iznīcinātos purvos – kūdras ražotnēs. Tādejādi atgriežam dabā šos brūnos Latvijas tuksnešus, kas pašlaik izdala ļoti daudz ozona slānim bīstamo gāzu. Saules starojums katru gadu sadedzina 1,5 – 2 cm atsegtās kūdras slāni un Latvija bez vajadzības izdala gandrīz 1000 000 tonnas ogļskābās gāzes ekvivalenta. Tas ir tieši tas daudzums, ko kā kvotu Latvija prasa no ES cementa ražošanai. Tolaik – 1992.gadā valdīja viedoklis, ka lielogu dzērveņu audzēšana Latvijā dažādu iemeslu dēļ neesot iespējama, jo padomijas laikā izveidotās 3 saimniecībās – stādījumi Kalnciemā, Gaujienā un Sedā iznīkušas. Turklāt Lauksaimniecības ministrijā un Reģionālās attīstības ministrijas vadošie ierēdņi uzskatīja, ka „pietiekoši mums ir vēl purva dzērveņu”. Labi, ka vismaz idejiski mūs atbalstīja Valsts Meža ministrs Kazimirs Šļakota, jo agri vai vēlu, bet kūdras ražotnes būšot jāatdod dabai. Morālais atbalsts bija arī Ekonomikas ministrijā, kur domāja par to, ko tad Latvija Eiropas Savienības tirgum varēsim piedāvāt. Galvenais materiālais un idejiskais atbalsts šai idejai nāca tikai no Amerikas, kur ASV Zemkopības departamenta vadība, voluntārās palīdzības VOCA darbinieki un ASV Prezidentam pakļautā OPIC fonda darbinieki saprata cik perspektīva varētu būt šo kūdras ražotņu atdošana dabai un ogu audzēšanai. Vairākus gadus turpinājās ASV speciālistu izpēte mūsu saimniecībā, tad bioloģijas zinātņu doktora Alfrēda Ripas vadībā sākās dažādi lauku izmēģinājumi 13 rajonos un tos veica zemnieki vieni – bez jebkādas nepieciešamā atbalsta no Latvijas valsts. Atgādinu, ka valsts 90-os gados aktīvi privatizēja (t.i. pārdeva) dažādus lielus uzņēmumus, bet iegūto naudu nevis citu perspektīvu ražošanas nozaru attīstībās ieguldīja, bet gan notērēja dažādu jauno padomju birokrātisko struktūru uzturēšanai. Tā bija atklāta visas tautas uzkrāto resursu izšķērdēšana un izlaupīšana, bet nekādas kontroles jau vairs nebija – pati Saeima to likvidēja. Šiem – privatizācijas procesā iegūtiem materiāliem resursiem tagad vajadzētu sevi atražot vismaz pašreizējo pensionāru nodrošināšanai, bet valdošās partijas demagoģiski klaigā par viņu izveidotās pensionēšanas sistēmas iespējamo sabrukumu.

Strādājot līdz 2000.gadam pilnīgi bez kāda Valsts atbalsta, ignorēju ASV speciālistu domas, ka iemācīties šo jauno nozari vien pēc grāmatām un saviem eksperimentiem ir neticami. Latvijas zemnieku grupiņa 1992.g. uzsāka jauno dižbrūkleņu audzēšanas nozari un jau pēc 10 gadiem ieguva nopietnas ražas. Jā, bija sāpīgi zaudējumi, vietējo mikrosēnīšu uzbrukumi, kad 95% no stādījumiem 4. un 5. gadā iznīka, bet tad „rokas nolaist” nepieļāva kāda dzirdēta Balss: „Ja ne tu to paveiksi, tad neviens vairs šajā tautā un mirs simti tūkstoši ar sirdi!”.

Tas bija atgādinājums par veicamo Uzdevumu, ko pastiprināja arī personīgais spīts – pierādīt, ka simtiem dārznieku līdz mūsu eksperimentiem ir pieļāvuši kādu kļūdu. Jā, to galveno kļūdu tomēr atradām un pašreizējais mūsu ogu un produktu piedāvājums ir pietiekams lai vismaz vairākiem tūkstošiem vīru palīdzētu izdzīvot pret pāragriem infarktiem, bet cienīgām dāmām uzlabotu sievišķīgo veselību. Jau zināms konkrēts bērniņš, kurš piedzima laikā un pilnīgi vesels, jo topošā māmiņa paspēja 6. mēnesī baktēriju uzbrukumu nierēm atvairīt ar šo purva ogu, ko Amerikas indiāņi sauc par Augstā Gara ogu.

Mēs visi zinām, ka mūsu valstī nav kādas programmas cīņai pret vīriešu pastiprināto izmiršanu ar sirds un asinsvadu slimībām, izņemot piemaksas par dārgajām importa zālēm. Savukārt zemnieki jau atrisinājuši daudzas dižbrūkleņu (tā ir lielogu dzērvene pēc padomijas laika nosaukuma) audzēšanas problēmas un sniedzam konkrētu piedāvājumu tautas atveseļošanai bez dārgajām importa zālēm, kuru iegādi gan valsts subsidē… Zīmīgi, ka valsts pat piespiež vakcinēties ar kādām maz noderīgām vakcīnām pret jaunu gripas paveidu, kad zināmi bioloģijas zinātnes izpētīti dabiskie līdzekļi, kas iespaidīgi paaugstina cilvēka imunitāti un tādejādi sabiedrību drošāk pasargātu no saslimšanas. Bioloģijas zinātnieki nesen kādā starptautiskā konferencē pat paziņoja: ”Antibiotiku ēra ir beigusies un sākas „kranberrī” ēra”. Cranberry – no Amerikas tautas valodas ir zemā krūmu dzērvene, kas nav mūsu purva dzērvenes „radiniece”, bet gan brūkleņu līdziniece – dižbrūklenes pareizāk būtu teikt. Pierādīts, ka visai mazs šo ogu produkts ( sula, zapte, sīrups u.c.) 10 -30 gramu brokastīs spēj līdz 10 stundām pasargāt visas gļotādas no baktēriju pielipšanas un iekļūšanas, kas faktiski ir aizsardzība pirms imūnās sistēmas aktivitātes. Skaidrs, ka infekciozās vides – skolas, slimnīcas, bankas u.c. cilvēku pulcēšanas vietu pastāvīgiem darbiniekiem katru rītu profilaktiskā dižbrūkleņu deva spētu ļoti efektīgi palīdzēt. Nosūtīju 100 Rīgas skolu direktoriem vēstuli, ka mūsu saimniecība varētu skolām piedāvāt savus veselīgos produktus. Iedomājieties, bet neviena skola man pat neatbildēja! Vēlāk gan uzradās dažas aktīvas skolotājas no Ziemeļvalstu ģimnāzijas, Ulbrokas un Limbažu 3. vidusskolas, kurp pēc izsaukuma vedam savus produktus. Piedāvājām Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai organizēt piegādes, jo padomijā arodbiedrības labi rūpējās par savu biedru veselību. Izrādījās, ka šodienas arodbiedrībām esot …citi mērķi un uzdevumi, ne jau par veselību uztraukties…

Jā, saprotams gan ir tas, ka importa preparātu iegādei joprojām tiks izlietots daudz valsts naudas un kārtējais bijušais dakteris – sagādnieks tiks pie apsolītās peļņas daļas kā starpnieks. Cēlonis šai izšķērdībai ir vienkāršā zināšanu aprobežotība un neticība vietējiem zinātniekiem.

Raksturīgu ierēdņu attieksmi reiz redzēju Zemkopības ministrijā, kur kādā apspriedē pusmācīta ierēdne rupji pārtrauca Pasaulē pazīstamu bioloģijas zinātnieku ar frāzi: „Ziniet, bet mēs šeit (ministrijā) domājam savādāk…”. Tad jau daudzas pazīmes rādīja, ka domāšana Zemkopības ministrijā nav raksturīgākais darbības virziens, ko zīmīgi parādīja pēdējais pašreizējās valsts „varoņdarbs” 2007.g.- cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes nozares iznīcināšana, izmantojot nepamatotus pieņēmumus un „aprēķinus”. Tika kādos „aprēķinos” pieņemts, ka ap 2010 gadu cukura cena tik ļoti kritīšoties, ka tā ražošana „nesīšot zaudējumus”. Patiesībā Valsts ierēdņi darīja visu, lai atbalstītu kādu personu negodīgā „prihvatizācijas” ceļā iegūto cukura fabriku likvidāciju un no ES saņemtu vienreizēju finansiālu kompensāciju. Negodīgums šajā „operācijā” pašreizējos valdošos bija attiecībā pret vairāku paaudžu ieguldīto darbu cukurfabriku celšanā un attīstībā. Pret senču Ideju – audzēt un pārstrādāt cukurbietes nekas netika likts pretī, vien naudas kāre vadīja lemjošos. Man kauns, ka šajā noziegumā pret tautu tika izmantoti arī divi lauksaimniecības ekonomikas zinātnieki, kuri gan savus „aprēķinus” tā arī neļāva publiski apspriest, jo pārāk „kautrīgi” viņi tapa.

Tālredzīgo zinātnieku ieteiktos atbalstu veidus zemniekiem līdz 1999. gadam Zemkopības ministrijas vadība vienkārši ignorēja, vai uzrakstīja neizpildāmus nosacījumus iespējamām subsīdijām. Piemēram, jaunām nozarēm bija jāņem banku kredīts par tādiem procentiem, kas neizbēgami novestu pie bankrota. Vienkāršs aprēķins rādīja, ka tās subsīdijas pat nesegs pieprasīto banku pieprasītos kredītu procentus (!). Tikai no 2000. līdz 2006.gadam ZM subsīdijās bija normāli nosacījumi subsīdiju saņemšanai par dažu darbu veidiem purvu atjaunošanā ar dižbrūkleņu audzēšanu. Sākot ar 2007.gadu atkal ir radies jauns ZM „izdomājums” – prasība obligāti pirkt stādus citur un pakļaut savu saimniecību inficēšanas riskam līdzīgi kā tas jau ir ābeļu dārzos. Dīvainie ierobežojumi un nosacījumi subsīdiju nolikumos rāda, ka to lielākā daļa ir domāti galvenokārt kādam „savējo” pulciņam – šoreiz stādu audzētājiem,, nevis lai veicinātu vispārējo lauksaimniecības un zemniecības attīstību.

Labi redzama ir jauno – „sarkano” vai „oranžo” baronu lielo saimniecību izveides stimulēšanas ļaunums Latvijā. Tādas – lielās saimniecības (virs 40 ha) gan ir tikai 0,2 %, vidēji lielās (10 ha – 40 ha) ir aptuveni 1%. Taču tās saņem „lauvas tiesu” dažādu atbalstu veidā. Iespējamās krīzēs Pasaulē tieši lielsaimniecības būs visvieglāk ievainojamās. Piemēram, 2000. gadā atskanēja skaļas kurzemnieku vaimanas par biežo lietus dēļ nenovākto graudu ražu. Valdība izdalīja daudzus miljonus Ls kā „palīdzību” zemniekiem – patiesībā tā nauda bija domāta tikai dažiem desmitiem graudu lielaudzētājiem. Pēc ZM „palīdzības nosacījumiem” to atbalstu nevarēja saņemt lielākā daļa zemnieku, kam platība mazāka par, šķiet, 20 ha. Tātad valsts mākslīgi atbalstīja tikai „lielākos” baronus (aptuveni 1000). Zīmīgi, ka statistika vēlāk uzrādīja, ka ievērojams kritums kopējā valsts ražā nav bijis (vien -5%), jo „mazie zemnieki” bija kompensējuši to izreklamēto ”lielo” ražas zaudējumu. Tātad aptuveni „vidēji” 5000 Ls atbalsta tika tiem „lielajiem” graudu audzētājiem. Protams, ceru, ka tā nauda tika ieguldīta nepieciešamajā tehnikā, bet pēdējā laikā redzu kurzemnieku laukos dižojamies ar visai dārgiem „džipiem” kādus baronus un tāpēc šķiet, ka arī viņi saprot, ka nepelnīta ir tā naudiņa un tāpēc viegli un nesaprātīgi tā tiek tērēta.

Pagājušos 15 gados daudzi entuziasti – „purvu bridēji” bankrotēja dažādu iemeslu dēļ – augstās pašvaldības uzliktās nomas maksa par nevienam nevajadzīgo purvu, dažādas vietējās augu slimības, nepilnīgs stādījumu tehniskais nodrošinājums, ierobežotie izmantojamie finansu resursi bija objektīvie cēloņi. Daži pēc neveiksmēm vēl atrada spēkus un resursus lai sāktu no jauna, bet vismaz 15 ģimenes atmeta ar roku iespējamai attīstībai.

Viss „jaunās Latvijas ceļa” darbības rezultāts ir iespaidīgs un draudīgs, jo tikai 1,8 miljonus ha vairs izmantojam lauksaimniecībā, bet 1,4 miljoni ha ir neizmantotā lauksaimniecībai iekoptā un arī meliorētā zeme. Tādejādi mēs kā tauta pilnīgi ignorējam mūsu priekšteču ieguldīto milzīgo darbu un pašlaik pilsētās pusi pārtikas iepērk no vairāk subsidētām ES valstīm. Tas nozīmē, ka 2 reizes vairāk par stratēģiski pieļaujamo importa pārtiku (25%) šajā valstī ienāk iztika no citām valstīm un Pasaules krīzes laikos mēs nespēsim izdzīvot bez milzīgiem satricinājumiem – pārtikas trūkumu lielās pilsētās, laupītāju bandām laukos un pat pilsoņu kara pazīmēm, jo tādas ir jau zināmas prognozes daudzās netālredzīgās valstīs. Pārtikas trūkums Pasaulē jau tiek nopietni apspriests, jo tas var radīt grandiozas tautu pārvietošanās un plašus nemierus, grautiņus un karus par izdzīvošanu.

Pilsētniekos valda nepareizs viedoklis par Latvijas zemnieku specifisko mazspēju, bet augstāk aprakstīts konkrēts piemērs, ka kāda ļaužu grupiņa spītējot vispārējai valdošo nelabvēlībai spēja tomēr atrast ceļu uz attīstību.

Vai zinātnieki laukos ir vajadzīgi?

Pētnieciskā jaunsaimniecība „Gundegas”, kuru reģistrēju ar Nr 1 Limbažu rajonā joprojām ir vienīgā uz pētniecību orientētā lauku saimniecība visā Latvijā (!). Pasaulē daudzās valstīs tādu nelielu pētniecības vienību ir simtiem, piemēram, Japānā, Kanādā. Neskatoties uz vispārzināmo faktu, ka zinātni attīstošais subjekts ir zinātnieka personība, Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņi domā, ka tikai tur reģistrētas ierēdnieciskas struktūras – „zinātniskās iestādes” ir spējīgas ko izgudrot vai attīstīt. Savukārt IZM atbilstoši pašu radītai instrukcijai reģistrē tādas zinātniskās iestādes, kurās strādā vismaz 10 zinātņu doktori, bet lauksaimniecības jomā – 5 zinātņu doktori. Protams, nekādu pamatotu kritēriju šai Latvijas ierēdņu izdomātai prasībai nekur neatrast, bet tas jau nav vienīgais ierēdņu aprobežotības pierādījums. Tādejādi viņi ar saviem noteikumiem „apgāž” daudzos zinātnes vēstures faktus, jo daudzu ievērojamo zinātnieku veikumu un Pasaulē atzītos Nobela prēmijas laureātu individuālo zinātniskā darba spēju. Kādreiz Latvijas „Zinātnes likumā” bija skaidri ierakstīts, ka …”zinātnes subjekts ir zinātnieks”, bet valsts savās attiecībās šo subjektu faktiski ignorē. Latvijas valsts nosaka, ka tikai institūtos var izmantot Valsts budžeta līdzekļos, kad ES un Pasaulē finansē tieši projektus un idejas, nevis institūcijas un te labi ir redzams, ka Latvija tikai formāli seko ES darbības principiem.

Šādā valstī man kā zinātniekam rodas morālas dabas problēma – vai ir vērts šādai valstij darīt zināmus savus pētījumus un idejas, jo arī darbs pie rakstāmgalda ir nopietns un daudz laika prasošs darbs, bet datora iegādei vairākus gadus gaidījām no saimniecības atlikumu. Nevienas redakcijas piedāvātais „honorārs” par zinātnieka rakstu nesedz normālas zinātnieka darba apmaksu (10 – 25 Ls/st), tāpēc labāk eju dārzā un daru to, kas ilgstoši noderēs bērniem un mazbērniem. Ņemot vērā ierēdņu nespēju domāt patstāvīgi, bet tikai partejisko struktūru uzdotā virzienā un ievērojot, ka viņi lasa vien t.s. politizētos laikrakstos, prātīga man šķita doma, ka tikai „Zintnieka” publikācijas nonāks tieši domājošā tautas daļā.

Ar šo vēlos apstiprināt to, ka šeit publicētās domas un idejas nav nekādā veidā finansētas un atbalstītas no pašreizējās Latvijas valsts, kura nebūs spējīga mūs izvest caur lielām krīzēm. Jau daudzi prognozētāji arī no citām tautām ir rakstījuši, ka nākošām Lielām Pasaules mēroga krīzēm daudzas valstis nebūs gatavas tieši valdošo grupējumu (partiju) kolektīvās aprobežotības dēļ, tāpēc katram pašam ir jādomā ar savu Saprātu par savu dzimtu un tautu un man ir cerība ar savām zināšanām stiprināt tiešām dižus Latvijas cilvēkus – stipros un tālredzīgos.