Ņikitas Hruščova blefs
Ļoti ticams, ka ASV necenstos attīstīt pretsatelītu tehnoloģijas, ja vien PSRS līderis Ņikita Hruščovs nebūtu lepni paziņojis, ka PSRS štancē kodolraķetes "kā cīsiņus" un Maskavas rīcībā ir arī orbitālie kodolieroči. Pēc šā blefa, kuram sekoja raķešu krīze Kubā, ASV 1962. gada maijā steigšus sāka gan attīstīt pretsatelītu programmu, gan izstrādāt kodolieroču trīspakāpju pārtvērējraķetes. Amerikāņi arī zināja, ka PSRS vadība vēl 1961. gadā uzdevusi slavenajam Vladimira Čelomeja konstruktoru birojam īstenot projektu Pavadoņu iznīcinātājs, kurā bija paredzēts, ka jaudīga nesējraķete nogādā orbītā manevrēt spējīgu satelītu, kas pietuvojas potenciālajam mērķim un eksplodē (uz sfēriskas formas pavadoņa bija iecerēts izvietot megatonnu jaudīgu kodollādiņu), iznīcinot gan sevi, gan mērķi. ASV aktivitātes beidzās ar to, ka 1964. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā toreizējais prezidents Lindons Džonsons varēja lepni paziņot, ka ASV rīcībā ir abu veidu ieroči. PSRS tobrīd amerikāņu satelītu iznīcināšanai bija gatava tikai teorētiski.
Satelītu iznīcināšanai ASV līdz 1964. gadam bija izstrādājusi sistēmu Tor, kas spēja likvidēt satelītus līdz 130 kilometru augstumā un līdz 2800 kilometru attālumā no starta vietas (kas nav īpaši izcili rādītāji). 1967. gadā abas puses vienojās par kodolieroču neizmantošanu kosmosā un par satelītu iznīcināšanas ieročiem sāka uzskatīt kinētiskos sprādzienus. Tika aprēķināts, ka vidējas jaudas atombumbas sprādziens zemajā orbītā (zem 2000 kilometru) pilnībā iznīcinās satelītus vairāku simtu kilometru rādiusā un, visticamāk, sabojās iekārtas, kas atrodas pat 10 000 kilometru attālumā, tāpēc abas lielvalstis no kodolplāniem atteicās — sprādzienos ietu bojā abu pušu pavadoņi.
PSRS turpināja attīstīt esošo ieroču nogādāšanas kosmosā programmu, līdz 1972. gadā Pavadoņu iznīcinātājs (tikai šoreiz balstīts uz kinētiskajiem sprādzieniem) oficiāli kļuva par valsts aizsardzības sistēmas sastāvdaļu. Pēdējais PSRS veiktais satelīta likvidēšanas eksperiments notika 1982. gada 18. jūnijā. Savukārt amerikāņi savas pretsatelītu programmas ASAT (Anti Satellite) veidošanu kā atbildes gājienu sāka 1977. gadā. ASAT ietvaros tika izveidotas divas lidmašīnu eskadriļas, kas sastāvēja no 28 lidmašīnām, uz kurām atradās 56 raķetes. Kinētisko raķešu palaišanu no lidmašīnām Mig–31 80. gadu beigās sāka izstrādāt arī PSRS, taču līdz ar valsts sabrukumu izstrāde vismaz oficiāli tika pārtraukta, un arī ASV tikpat oficiāli apturēja pretsatelītu tehnoloģiju izveidi, gan ne uz ilgu laiku.
Kinētiskā enerģija un lāzeri
Šā gada 11. janvārī satelītu karā pieteicās jauna valsts — Ķīna izmēģināja tā dēvēto kinētisko orbitālo pārtveršanu, 850 kilometru augstumā iznīcinot 1999. gadā pašas palaistu novecojušu meteoroloģisko satelītu Feng Yun 1C. Kinētiskā pārtveršana nozīmē: no zemes vai lidmašīnas raidītas raķetes atdalās tā dēvētais belzenis — ļoti cieta sakausējuma kaujas galviņa, kas aprīkota ar dzinēju un navigācijas ierīcēm, lai spētu uzmeklēt mērķi. Savukārt pavadoni iznīcina nevis sprādziens, bet enerģija, kas atbrīvojas, lielā ātrumā saduroties abiem objektiem. Šāda metode nepavisam nav jauna, jo ASV kinētisko pārtveršanu sekmīgi izmēģināja vēl 1985. gada 13. septembrī, īsi pirms aukstā kara beigām.
ASV izlūkdienestu dati arī liecina, ka Ķīnai iznīcināt pavadoni izdevies tikai ar trešo mēģinājumu — pirmie divi bijuši nesekmīgi. Pēc ASV rīcībā esošās informācijas, Ķīna nākamgad arī gatavojas uzstādīt mobilos raķešu kompleksus SC–19, kas paredzēti īpaši satelītu kinētiskajai pārtveršanai.
Tajā pašā laikā Ķīna, iznīcinot savu satelītu, nepārkāpa nekādus starptautiskos līgumus, jo vienīgā spēkā esošā vienošanās, kā jau minēts, aizliedz kodolieroču izmantošanu kosmosā, taču par citiem ieroču veidiem starptautisku līgumu nav. ASV prese arī uzskata, ka Ķīna izveidojusi savu lieljaudas lāzeru, ar ko iespējams likvidēt vai "padarīt aklus" nevēlamus satelītus. 2006. gada nogalē parādījās informācija, ka Ķīnai sekmīgi izdevies apžilbināt amerikāņu izlūkošanas pavadoni, tāpat esot fiksēti vairāki satelītu apžilbināšanas mēģinājumi no Ķīnas teritorijas. Izstrādāt uz Zemes bāzētus lāzerieročus, ar kuriem varētu izsist no ierindas pretinieka satelītus, cenšas arī ASV, un 1997. gada oktobrī jaudīgs infrasarkano staru lāzers pirmoreiz tika izmēģināts poligonā Ņūmeksikas štatā. Kaut gan atmosfēra izkliedēja lāzera staru, mazinot tā intensitāti, izmēģinājumi turpinās, un, kā vēsta prese, spēcīgu staru raidīšanai kosmosā no īpaši konstruēta lielgabala Starfire 2006. gadā iztērēti 20 miljoni ASV dolāru.
Novecojusi tehnoloģija
Ķīnas veikto satelīta iznīcināšanu gan nevajadzētu pārvērtēt, jo ASV un arī Krievijai šādas tehnoloģijas, kā noprotams, jau ir sena vēsture. No Zemes palaistas raķetes tiek uzskatītas par pretsatelītu ieroču pirmo paaudzi, kuru abas lielvalstis bija īstenojušas jau pagājušā gadsimta 60. gadu beigās vai 70. gadu sākumā. Par ASV skaidri zināms, ka tur šobrīd jau tiek strādāts pie trešās un arī ceturtās paaudzes satelītu iznīcināšanas metodēm, kamēr Krievija kosmiskos ieročus vairs tik intensīvi neattīsta. Jāpiebilst, ka par otrās paaudzes ieročiem tiek uzskatīta raķetes palaišana no lidmašīnas. Trešā kosmisko ieroču paaudze, pēc ekspertu domām, ir lāzerieroči, kamēr ceturtajā tiek izmantoti radioimpulsi, kas spēj pārtraukt potenciālā ienaidnieka satelītu elektronisko sistēmu darbu vai pat likt tiem pārraidīt amerikāņiem vēlamo informāciju.
Ķīnas izmantotajai tehnoloģijai ir vairāki būtiski trūkumi. Vispirms jau nav problēmu konstatēt, no kurienes ir raidīta raķete, un ASV gadījumā nav jāšaubās, ka mēģinājums no Ķīnas teritorijas šādā veidā iznīcināt kaut vienu amerikāņu militāro satelītu tiks uzskatīts par faktisku kara pieteikumu. Tāpat no Zemes palaista nesējraķete līdz orbītai lido vairākas minūtes, turklāt tai nepieciešams traukties pa tā dēvēto ballistisko trajektoriju. Mūsdienās ar šīm dažām minūtēm ir pilnībā pietiekami, lai izrēķinātu potenciālo mērķi un nepieciešamības gadījumā arī notriektu nesējraķeti.
Satelītu spridzināšana rada vēl vienu problēmu — sprādzienā rodas iespaidīgi atlūzu mākoņi, kas turpina riņķot orbītā un ceļu krustošanās gadījumā teorētiski var izsist no ierindas jebkuru satelītu. Amerikāņu 1985. gadā uzspridzinātā satelīta atlūzu mākonis no 450 kilometru augstuma pilnībā izzuda tikai pēc 17 gadiem, kamēr Ķīnas satelīta atlūzas atrodas augstāk un to pašlikvidācijai būs vajadzīgi vismaz 25 gadi.
Neredzamie "agregāti"
Uz šāda fona saprotams, ka šā gada 7. martā, kad pārstāja darboties 2005. gadā orbītā nosūtītā vienīgā Krievijas zinātniskā mikrosatelīta Tatjana radioraidītājs, šīs valsts plašsaziņas līdzekļos nekavējoties parādījās apgalvojumi, ka satelīts apklusis amerikāņu eksperimentu dēļ. ASV Aizsardzības ministrijas amatpersonas apsūdzības gan kategoriski noraidīja. (Amerikāņi pat atzina, ka 5. martā izmēģinājuši pretsatelītu raķetes palaišanu, taču tā raidīta kosmosā bez konkrēta mērķa un nevienam satelītam nekādu kaitējumu nav nodarījusi.) Neraugoties uz to, parādījās gan ticamas, gan fantastiskas informācijas gūzma par Zemes orbītā notiekošo sāncensību, regulāri piesaucot amerikāņu ASAT.
Nesen ASV presē bija lasāms atslepenots dokuments, kas tapis 1977. gadā un kura autors ir tā laika ASV prezidenta Dž. Kārtera (un arī Dž. Buša vecākā) padomnieks nacionālās drošības jautājumos B. Skovkrofts. Dokumentā teikts, ka Savienotajām Valstīm atklāti jāīsteno programma ASAT, kuras ietvaros jābūt spējīgiem nedēļas laikā zemajā orbītā iznīcināt sešus līdz desmit PSRS militāros pavadoņus. Paralēli tam visstingrākās slepenības apstākļos jāizstrādā elektroniskās sistēmas, kas var izsist no ierindas visās orbītās līdz pat ģeostacionārajai (virs 35 000 kilometru) bāzētus militāros pavadoņus, ar piebildi, ka vislielākā slepenības pakāpe garantēs, ka PSRS nesper adekvātus atbildes soļus.
Pēc visa spriežot, ASV šo padomu ir īstenojusi, jo eksperti nešaubās, ka pagājušā gadsimta 90. gados Savienotās Valstis veikušas pirmos tā dēvēto neredzamo satelītu izmēģinājumus. Tos ir gandrīz neiespējami fiksēt ar kosmiskās telpas kontroles iekārtām, tāpēc tiem ir visas iespējas pietuvoties potenciālā ienaidnieka pavadoņiem, lai bloķētu to raidītos signālus, kā arī lai iznīcinātu vai mainītu tajos esošās datorprogrammas. Pēc ekspertu domām, šobrīd Zemes orbītā atrodas vismaz viens vai divi ASV neredzamie satelīti. Neviena cita pasaules valsts nav pat pietuvojusies šādu tehnoloģiju iegūšanai. Arī Krievija vismaz oficiāli ienaidnieka satelītu neitralizēšanai joprojām turpina izmantot pagājušajā gadsimtā tapušo Pavadoņu iznīcinātāja tehnoloģiju.
Tiek uzskatīts, ka amerikāņi izstrādājuši īpašu programmu, kas liedz potenciālajiem ienaidniekiem uztvert informāciju no tās militārajiem satelītiem, kamēr amerikāņi ir paspējuši par bijušās PSRS, bet tagad Krievijas militārajiem pavadoņiem uzzināt visu iespējamo. Tiesa, pēc pēdējās informācijas, Krievija ir atsākusi finansēt pretsatelītu tehnoloģijas.
Jauna pasaules kārtība?