Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: - Dzirdēju, ka tu grasies sūtīt mani uz zemes. Kā gan lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs? - Esmu tev sameklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs. - Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties uz dziedāt, - nopūtās bērniņš. - Tavs eņģelis dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tikpat laimīgs kā te, - mazuli mierināja Dievs. - Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā, - nerimās bērniņš. - Tavs eņģelis tev teiks visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi. - Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki. Kas mani pasargās? - Tavs eņģelis tevis sargās, kaut arī viņa paša dzīvība būtu apdraudēta, - Dievs atbildēja. - Bet ja es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu tevi? – bērniņš jautāja. - Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā. Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, bet iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti jautāja: - Dieviņ, pirms es dodos prom, saki – kā sauks manu eņģeli? Dievs pasmaidīja un klusi noteica: - Vārds nav svarīgs. Tu sauksi viņu par mammu!
Novērtēsim ne tikai savas māmiņas, bet arī citas māmiņas
| 
| 
| 
| 
