Ceturtdiena, 2024-11-21, 17:44:28
Sveicināts Caurgājējs | RSS

Mūsu pasaule

| | | |

Sākums » » Vai Rīga nogrims jeb kā mainīsies pasaules karte

Vai Rīga nogrims jeb kā mainīsies pasaules karte	18:22:42
Gandrīz ik gadu applūst dzīvojamās teritorijas Rīgā, Daugavas lejtecē, arī Jūrmalā un citur; ceļas vētras, un vecmāmiņas groza galvu: „Kad mēs augām, tad gan tā nebija...” Tikām dažādi pravietotāji prognozē – jā, Rīgai būs grimt, bet zinātniskie pētījumi pārliecinoši vēsta: uz zemeslodes sākusies MILŽU CĪŅA – tektoniskie procesi, pret kuru varenību cilvēks var izrādīties bezspēcīgs. Visā pasaulē zinātnieki rūpīgi seko līdzi dažādām dabas parādībām, un pētījumi, kas veikti, izmantojot vismodernākās tehnoloģijas un novērojumus no kosmosa, liecina – uz zemeslodes notiek vareni tektoniskie procesi. Varētu pat teikt – ir sākusies milžu cīņa. Rīgas Tehniskās universitātes Telpiskās un reģionālās attīstības pētījumu centra vadošā pētniece arhitektūras doktore Ludmila Kartunova uz sava darbagalda izklāj pasaules, Eiropas un Latvijas kartes, kas sazīmētas ar līkām un lauztām līnijām un iekrāsotas dažādās krāsās. Tur redzams gan tas, kas ar mums notiek, gan tas, kas mūs sagaida. Kad zinātniece visu izskaidrojusi soli pa solim un neaptveramais kļūst aptverams, rodas tāda ticu-neticu sajūta. Taču neticēšanai nav absolūti nekāda pamata, jo visi procesi ir izpētīti. Rezumējot lakoniskais slēdziens ir šāds: Latvija, no vienas puses, sēžas, no otras – tiek tricināta ar zemestrīcēm; Austrumeiropas un Āfrikas platformas virzās viena otrai pretī kā divi milži, un nākotnē gaidāmas milzu pārmaiņas. To apjēdzot, kļūst tā kā neomulīgi, par ko, it kā iepriekš paredzot, pēc sarunas Kartunova sacīs: "Jūs tikai nerakstiet, ka pasaules gals ir klāt un viss ir slikti! Nē, mums ir dota lieliska iespēja attīstīties un attīstīt reģionus, kas līdz šim bijuši pamesti novārtā.” Tātad – ko vēsta zinātne par to, ko pārdzīvo zemeslode, tostarp Latvija. "Šobrīd notiek dažādas izmaiņas – un ne tikai Rīgā, un ne tikai Latvijā. Tie ir globāli procesi, un mēs esam daļa no pasaules,” skaidro Kartunova. "Visumam, tostarp Saules sistēmai, ir savi cikli. Mūsu Saules sistēma ir daļa no Piena Ceļa galaktikas un atrodas tuvu pie perifērijas. Ir tāds cikls, ko sauc par tektonisko gadu, un tas sakrīt ar galaktisko gadu, savukārt viens galaktiskais gads ir viens Saules sistēmas pilns apriņķojums. Mūsu laika mērvienībā tie ir 200 miljoni gadu, un, patīk mums tas vai ne, ik pēc šiem 200 miljoniem gadu Zemē notiek krasas garozas transformācijas.” Izrādās, patlaban notiek arī zemeslodes magnētisko polu inversija, kas tāpat atstās būtisku ietekmi uz Zemi. Arī inversijas process ir ciklisks, tas atkārtojas pēc 800–1200 miljoniem gadu, un patlaban notiekošais sākās jau 2000. gadā. Zinātniece skaidro, ka procesa gaitā rodas divas magnētiskās plūsmas. Šo plūsmu pretdarbības dēļ Zemes magnētiskā lauka intensitāte samazināsies, un Zeme uz kādu laiku zaudēs magnetosfēru. (Magnetosfēra – telpa izplatījumā ap debess ķermeni, kurā darbojas tā magnētiskais lauks. Zemes magnetosfēra virzienā uz Sauli sniedzas līdz 50 000 kilometru, citos virzienos – daudz tālāk. – Red.). Itālijas Nacionālā ģeofizikas un vulkanoloģijas institūta vadītājs Antonio Meloni secina – elektromagnētiskais lauks pēdējā laikā krasi samazinās un ir neviendabīgs un nepastāvīgs, Tā raksta žurnāls „Spektrs.com”. Tāpēc arī magnētiskie poli sliecas uz migrēšanu, turklāt itāļu zinātnieki uzskata – drīzumā polārblāzmu varēs novērot arī Austrumeiropā. Tāpat – drīz polaritātes inversijas ietekmē ģeogrāfiski ziemeļpols un Zemes magnētiskais dienvidpols var saplūst vienā puslodē, un tādas inversijas cēlonis meklējams turbulencē, kas saistīta ar cietā kodola nostiprināšanās procesiem, kā arī ar Saules plankumu cikliskām maiņām. Šajā kontekstā medijos pat tiek izplatīts pieņēmums, ka Zeme beigs savu eksistenci. Daži apgalvo, ka tas notikšot jau 2012. gadā. Saule šajā periodā sasniegs savu visaugstāko starojuma intensitāti... Nākamais negatīvais moments saistīts ar Zemes mantijas pārkaršanu. Proti, dažādu procesu ietekmē pieaug gan mantijas, gan Zemes garozas temperatūra. Augšējās mantijas apjoms palielinās un spiež uz Zemes garozu, stāstījumu turpina Kartunova. "Stāvoklis ir ļoti smags,” viņa atzīst. "No augšpuses garozu spiež gravitācijas spēks, no apakšas – astenosfēra (viens no slāņiem, kas veido Zemi; atrodas zem litosfēras dziļumā no 60–210 līdz 300– 410 kilometriem. – Red.).” Līdzīgi notikumi uz zemeslodes risinājās pirms 50 miljoniem gadu – notika daudzas zemestrīces, veidojās Alpu kalni, zemzemes karstās mantijas plūsmas iespaidā teritorijas tika sakrunkotas, un reljefs būtiski mainījās, bet tagad parādījusies jauna sakarsētas mantijas plūsma – no Indonēzijas un Āfrikas. Tā plūst zem Sarkanās jūras, tālāk – zem Eiropas, Nīderlandes virzienā, un tad sazarojas, aptverot gandrīz visu Dienvideiropu. Sakarsētās mantijas plūsma virzās arī ziemeļaustrumu virzienā pie Austrumeiropas platformas. "Mūsu platformas vājākā vieta ir Brigera–Polkanova šarnīru zona. Tā stiepjas no Kaļiņingradas apgabala līdz Baltijas jūrai, un šajā zonā atrodas arī Latvija, tostarp Rīga. Kādreiz te pletās okeāns, kas radās proterozoja ērā, pirmajā Zemes sabrukšanas periodā. Tas pastāvēja tūkstošiem gadu, tad sākās pretēji tektoniskie procesi, un okeāna krasti sāka tuvoties viens otram. Vulkānisko norišu ietekmē izveidojās salu loks, kas liecina par seno okeānu eksistenci. Nav izslēgts, ka mantijas plūsmas, kas ienāk Eiropā, var aizskart arī Brigera-Polkanova zonu. Smagākā gadījumā var sākties jauna okeāna veidošanās, vieglākā scenārijā būs zemestrīces. Bet – ja būs zemestrīces, būs arī cunami,” prognozē Kartunova. Kas notiks Latvijā? Mūsu jaunās robežas? Kad daba ieviesīs savas korekcijas, Latvija iegūs šādas aprises — ap 2080. gadu. "Tātad abas mūsu Austrumeiropas platformas puses ceļas augšup, un vidū veidojas tāds kā grāvis. Tādējādi viena Latvijas daļa grimst,” zinātniece ieloka papīra lapu, kas pārvēršas par tādu kā jumtiņu, bet ar kori uz leju. Taču ar lūšanu vēl viss nebeidzas. Sākas Baltijas jūras transformācija jaunā – ezera – stadijā. Un arī to Zeme jau ir piedzīvojusi. Pirms 11 000 gadu, ledus laikmetā, 5000 gadu šeit jūra bija ezera stadijā, pēdējos 5000 gadus – jūras stadijā, un, spriežot pēc pētījumiem un loģikas, Baltijas jūrai atkal pienācis laiks pārtapt par ezeru. Kā tas tā var notikt? "Pateicoties Āfrikas un Austrumeiropas platformu kustībām,” atbild zinātniece. Austrumeiropas platformas kustības virzienu kontrolē Zviedrijas teleskops „Onsala-60”. Kustība tiek novērota ar leņķu mērījumiem, un tie rāda, ka mēs ar savu platformu pamazām virzāmies uz dienvidrietumiem. Zviedrija saslēdzas ar Dāniju un „taisa ciet” Dānijas jūras šaurumu (izeju no Baltijas jūras okeānā). Mainās arī Vidusjūras un Melnās jūras krastu ģeogrāfija. Itālija virzās klāt Grieķijai, tāpēc „veras ciet” Adrijas jūra. Krimas pussala pagriežas par 90 grādiem austrumu virzienā un nākotnē var aizņemt Azovas jūras lagūnu. Āfrikas kontinents tuvosies Austrumeiropas platformai (pie šādiem secinājumiem nonācis arī ASV zinātnieks Džons Holens, pēc kura prognozēm nākotnē gaidāma arī Vidusjūras slēgšana). Rezumējot – zinātnes pārstāvji ir vienisprātis: Eiropai sagaidāms jauns kalnu veidošanās posms. Kartunova atklāj, ka jau 1981. gadā tika veikts liels pētījums. Tika izveidota Baltijas valstu un Kaļiņingradas apgabala neotektoniskā karte, un pēc tās jau toreiz bijis saprotams, ka Latvijas Baltijas jūras krasti grimst. "Jūras transgresija (latīņu transgressio – pārliešana pāri malām – Aut.) ir sākusies visā posmā no Saulkrastiem līdz Liepājai. 2008. gadā izveidotās prognožu kartes, kurās izmantoti satelītu materiāli, rāda, ka apdraudētas ir Latvijas lielās pilsētas – Rīga, Jūrmala, Ventspils, Liepāja. Plūdi apdraud visu Rīgas un Ventspils rajonu; applūdināšanai pakļauta arī Jelgava, taču šī pilsēta atrodas zonā, kur vēl var veikt inženierbūves pasākumus, lai pilsētu saglābtu. Saskaņā ar prognozēm valsts centrālajā daļā jūras ūdens pa Daugavu var aizkļūt gandrīz līdz Aknīstei. Liela nozīme ūdens izplatībā būs tektoniskajiem lūzumiem. Viens no aktīvākajiem ir Daugavas lūzums. Nopietni lūzumi ir arī pie Rīgas un Pļaviņām,” Kartunova stāstīto paralēli rāda arī uz kartēm – iekrāsotās un iezīmētās joslas nākotnē neko labu nesola. Pēc ASV zinātnieku prognozēm, tektoniskie procesi sevi visā krāšņumā būs parādījuši jau ap 2080. gadu. Kartunova gan domā, ka tomēr mazliet ātrāk – ap 2060.–2070. gadu. "Tātad Latvijai priekšā ir 50–60 uzplaukuma un mierīgas attīstības gadi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka pēc 2060. gada var sākties plūdi un tektoniskie procesi piekrastē un atsevišķās aktīvo lūzumu zonās. Mēs zaudēsim daudz urbanizēto teritoriju, bet nezaudēsim Latviju, jo lielākajā tās daļā saglabāsies drošas teritorijas, lai valsts varētu attīstīties. Un šīs drošās teritorijas jāsagatavo cilvēku pārcelšanai, lai tur varētu apmesties Rīgas, Jūrmalas un citu piekrastes pilsētu iedzīvotāji. Ir jāattīsta Vidzeme un Latgales reģioni, kurus dabas katastrofas neskars. Un tad attīstība turpināsies,” bez panikas un ar lietišķu optimismu secina arhitektūras doktore Ludmila Kartunova.
Kategorija: Nopietni par nopietno \| Skatīts: 6410 \| Pievienoja: Protagors \| Reitings: 5.0/1 \|